ceturtdiena

Eduārs Luī - Jātiek vaļā no Edija [Édouard Louis - En finir avec Eddy Bellegueule]

Gadsimtā, kad vārda brīvība sasniegusi savu zenītu, līdz ar to katrs bez sekām var teikt visu, kas uz mēles gala, grāmata par netradicionāli orientētu puisi nav nekas jauns. Un tomēr temats vēl joprojām ir jūtīgs vairumā pasaules, tāpēc, pat nejauši aizvainojot kādu, viena grāmata var pārtraukt rakstnieka karjeru.

Grāmata "Jātiek vaļā no Edija" sacēla zināmu troksni literatūras aprindās. Tas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts par apjukušu un sabiedrības nepieņemtu zēnu. Edijs dzīvo kādā Francijas mazpilsētā un kopš sevi atceras ir cietis no fiziskas un emocionālas vardarbības. Kā ģimenē, tā skolā un apkārtnē neviens nesaprot Ediju, jo viņš, esot vīrietis, neatbilst "īsta veča" paraugam. Stāsta gaitā Edijs cīnās ar sevi un sabiedrību par vietu zem saules, līdz iemācās pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir.

Jāatzīst, ka "Jātiek vaļā no Edija" mani neatstāja vienaldzīgu, bet ne tik daudz homofobijas, kā kopējā skarbuma dēļ. No lamām līdz spļāvieniem, līdz dunkām, līdz vienaldzībai, līdz materiālam un garīgam trūkumam, līdz pelēcīgām, noplukušām ielām un mājām, līdz alkoholismam, līdz garlaicībai ikdienā, līdz... - vārds "pediņš" šajā kaujā bija maza vienība. Grāmatas kopējais fons bija drūms jau saknē. Autors ļoti spilgti un detalizēti situācijai atbilstošā raupjumā apraksta gan vidējo ciema iedzīvotāju, gan vidi, gan to, kā norisinās attiecības starp ciematniekiem. Stāstam attīstoties, vulgārās sarunas un darbības ļoti dabiski manā prātā veidoja bildi pie skaņas.

Tomēr mani uztrauc fakts, ka grāmata tika pieteikta, kā "zēna nežēlīgā dzīve, esot netradicionāli orientētam". Edijs, piedodiet man par cinismu, netika apsmiets orientācijas dēļ. Kaut arī sievišķības iedīgļi bija manāmi jau no paša sākuma, to, ka viņš ir gejs, zēns apzinājās diez gan vēlu. Manuprāt, viņu apsmēja, jo Edijs bija neaizsargātākais no sprukstiņiem. Tas, vai viņš bija vai nebija sprukstiņš, protams, neattaisno jebkāda veida vardarbību, bet fakts paliek fakts. Pareizie apstākļi, pareizais cilvēks.
Bet mobings nav diez ko oriģināls temats, tādēļ tiek pievilkta klāt šī homofobijas tematika (kas ir nedaudz īpašāk kā vienkārša pusaudža apsmiešana).

Fuj, cik rupji pateicu. Bet godīgi sakot.

Un tomēr, par spīti visam es neteiktu, ka šo darbu bija grūti vai garlaicīgi lasīt. Jā, beigas bija paredzamas, jā, galvenais varonis neiemantoja manas simpātijas, bet autors un viņam piemītošais tiešums gan. Kā jau minēju dažas rindas augstāk, man ļoti patika, ka šajā stāstā lietas sauca to īstajos vārdos, neizpušķojot un neapkruzuļojot katru sīkumu. Tāpat man patika, ka cilvēku dzīves vairāk vai mazāk nostājās tādās pozīcijās, kādās tām bija jānostājas, jeb katrs saņēma to, ko bija pelnījis.

Lai nu kā, es palieku ar 2 atziņām:
1) Labprāt izlasītu vēl kādu Eduāra Luī darbu;
2) Brīnos, kā francūži nav putās, jo ar Eduāra Luī "Jātiek vaļā no Edija" romantizētā Francija viennozīmīgi iegūst darvas pilienu lavandu laukiem un akordeonu balādēm pildītajā medus mucā.

Mans subjektīvais vērtējums: 7/10

otrdiena

Andra Manfelde - Zemnīcas bērni

Skaudri. Un tikai ar acs stūrīti nojaušami.

Andras Manfeldes "Zemnīcas bērni" ir atmiņu stāstu krājums par Kristapa un Annas Manfeldu, viņas vecvecāku, ģimenes gaitām Omskā. Uz Sibīriju viņi tika deportēti 1949.gada 25.marta rītā, aiz sevis atstājot mājas, ģimenes locekļus un dzimteni. Septiņi gadi svešumā nebūt nebija viegli, ik diena bija cīņa ar, pret un par dzīvi, un tomēr A.Manfelde nepadara šo grāmatu par gaudu dziesmu - no tās staro cerība.

Ironiskā kārtā šis ir pirmais A.Manfeldes darbs, kuru nemocīju. Lai gan iepriekš lasītās "Virsnieku sievas", "Adata" un "Dzimtenīte" no pirmā acu uzmetiena likās saistošākas, tieši ar "Zemnīcas bērniem" A.Manfelde mani ir nopirkusi. Un ne velti - grāmata tika nominēta Latvijas Literatūras gada balvai.

"Zemnīcas bērni" sadalīti nelielās nodaļās, katrai atmiņai veltot savu. Kas man šķita ļoti simpātiski, stāstītājs nav tikai viens, respektīvi - lasāms, kā dzīvi svešumā un dzimtenes alkas izjuta kā bērni, tā viņu vecāki. Fragmentāri A.Manfelde gan atgādina par sevi, iekļaujot iztēles ainiņas un savas pārdomas, bet tas nepadara grāmatu saraustītu, tieši pretēji - sajūtas kļūst aptverošas.

Runājot par vispusīgumu, varu vien izteikt komplimentus autorei par spēju attēlot bērnības gaišumu arī tik neapskaužamā situācijā, kāda tā bija Manfeldu bērniem. Caur Andras Manfeldes acīm es priecājos par Lidijas kleitu un kopā ar Irēnu dusmojos par glītrakstīšanu, es biju klāt Andrīša nāvei, sajutu Maldas pārsisto pierīti un ar Kārli apmaldījos kukurūzas laukā.

Vienlaikus es jutu arī Annas smeldzi un Kristapa dusmas. Tieši viņu sāpes mani atgrieza nežēlīgajā realitātē - dzīve Sibīrijā nebija medusmaize. Šķiet, vairāk par aukstumu un pazemojumiem sāp atņemtā dzīve tēva mājās.

Lieki piebilst, ka sejā iezagās smaids, kad nonācu pie lapaspuses, kurā Manfeldi atgriežas mājās, Latvijā.

Šis darbs neaprobežojas ar Manfeldes dzimtas vēsturi, tikpat labi tā varētu būt Kārkliņu, Liepiņu vai Saknīšu ģimenes vēsture. "Zemnīcas bērni" ir stāsts par mums, latviešiem, kopumā. Latviešiem kā sīkstu, es pat teiktu cīnītāju tautu, ko gluži kā nezāles - tik viegli neizravēt.

Mans subjektīvais vērtējums: 10/10

piektdiena

Vilis Kasims - Lielā pasaule

Ja Viļa Kasima "Lielo pasauli" man lūgtu aprakstīt vienā emocijā, es to darītu, kā mazs, noguris bērns spītējas - apsēžoties uz zemes un bļaujot, ka nezinu. Jo es tiešām nezinu, vai vaina ir manī, vai problēma ir grāmatā.

Grāmata ir par nometni, ko tās dalībnieki sauc par "Lielās pasaules", tā teikt, sēklu. Šai Salacas ieloka pļaviņā sapulcējies bariņš jauniešu (pamatā), kas jaunības maksimālismā kaldina plānus par jaunas - dižākas un brīvākas - Latvijas celšanu. Noslēgumā sausais atlikums čiks vien ir.

Godīgi sakot (un rupji arī), grāmata bija pasūdīga. Stāsts par neko - nometnieki runāja par kaut kā darīšanu, sastrīdējās, apnarkojās, nonāca pie jaunas atklāsmes un sāka visu no jauna.

Autors grāmatu sauc par satīru, smiešanos par hiperbolizētiem latviešu stereotipiem no "pie visa vainīgi krievi" līdz lauku Antiņam, kas nevar vārdu pār lūpu pārspļaut, un tomēr...

1) vai tiešām ar latviešiem ir tik slikti?

Stāstā trūka mērķtiecības, pirmkārt, kaut viena varoņa raksturā. Autors bija izvēlējies tikai negatīvos latviešu stereotipus, turklāt visai vienveidīgus - vairāk vai mazāk visi varoņi bija nevarīgi, neizlēmīgi bezmugurkaulnieki, kas pie grūtībām izvēlas atkāpties. Ja kāds no varoņiem uz brīdi ienesa cerību par lietu virzību, tad tikpat ātri tā tika nokauta, jo viņš aizgāja, viņš padevās, viņš...nu, jūs sapratāt. Un atkal notiek sēnes vai zāle, un tagad gan "mēs zinām, kā ir pareizāk".
Beigu beigās, autors man radīja iespaidu, ka pats pieder vienam no latviešu stereotipiem - "cik mums viss un visi ir slikti, slinki/ utt. utjp." tipāžam.
Domājot par grāmatas varoņiem, neizdalās galvenais tēls, jo tāda, manuprāt, nebija (lai arī anotācijā Dāvis un Armands tiek piedāvāti kā galvenie tēli). Par spīti nometnes nosaukumam tās dalībnieku pasaulītes bija tik mazas, ka nespēja veidot ne vienotu kopskatu par to, kā celt šo jauno pasauli, ne apzināt tai nepieciešamo. Gandrīz katram varonim bija sava nodaļa vai divas, kurās teikt, kas sakāms, un tas arī viss - neviens nekļūst svarīgāks par citu.

Otrkārt, tīšuma trūka risinot sižeta gaitu. Ko tieši V.Kasims grib pateikt ar šo stāstu? Cik šķidrs tas bija sākumā, tikpat šķidrs arī tas beidzās. Ja neskaita pārcelšanos no nometnes uz jaunceltni, nometnieki neko manāmu īsti nepaveica, lasītājam atlika vien sekot līdzi centieniem iemācīties upes valodu, vīziju atveidojumiem, bailēm no "apziņas parazītiem" un citām muļķībām.
Papildus mieles radīja arī uzspīlētā apreibināšanās atzīšana. Pat ņemot vērā, ka jauniešiem bija jāslavē sēnes kā ceļš jaunu apziņas horizontu sasniegšanai, epizodes bija negaršīgas, jūtami izdomātas un no realitātes attālinātas.

2) vai tiešām jāatņem jebkāda telpa domai?

Tā kā varoņi un to problēmas tika pasniegtas ar bomi pa pieri stilā, man pazuda vēlme saredzēt vēstījuma slāņus (ja tādi bija). Grāmata pārtapa konveijerā, kur autors saka un es uztveru, kā ir, bez pārdomām un paralēļu vilkšanas starp savu pieredzi un lasīto. Es nejūtos vainīga, ka šādi lasīju "Lielo pasauli", jo, pat tuvojoties grāmatas beigām, neredzēju iemeslu iedziļināties - nebija kur.

Protams, nevar jau teikt, ka viss bija slikti. Grāmatas valoda bija viegli lasāma, darbs ātri gāja uz priekšu. Man patika Armandam un Dāvim piešķirtie akcenti, kas viņus izšķīra no citiem tēliem un piešķīra stāstam odziņu.

Un tomēr, neveiksmīga tā pasmiešanās izdevusies.

Mans subjektīvais vērtējums: 4/10

Armands Puče - Aitas

Armanda Pučes "Aitu" viedokli sevī marinēju jau dažas dienas, jo par spīti autora veiklajam rakstības stilam un visnotaļ savdabīgajam stāstam man ir grūti atrast īstos vārdus, lai radītu kaut vai plānu tam, ko vēlos teikt.

Kā ik vakaru mani vecāki (ar saviem lopiņiem kājgalī) atpūšoties skatījās televizoru. Tā kā tuvojās tēta dzimšanas diena, dāvanas jautājums jau dažas dienas dzina ģimenes locekļus zināmā nervu spriedzītē. Nedāvinās jau šampūnu, vai zin. Tam ir Ziemassvētki.
Lai nu kā, šeku reku īsti decembriskā manierē ekrānā parādījās "Zvaigzne ABC" reklāma, ar Freda patīkamo balss tembru ziņojot par grāmatnīcas svētku loterejām un izdevīgajām cenām. Kad zilajā gaismā iemirdzējās Armanda Pučes grāmata "Aitas", tētis teica - "Šī varētu būt sakarīga". Un tā, lūk, patinam filmu 2 mēnešus uz priekšu - šī dzimšanas dienas grāmata nokļūst manās rokās.

A.Pučes "Aitas" piedāvā 3 it kā nesaistītus stāstus, kas ik pa nodaļai risina varoņu gaitas. Lasītājam vienlaikus tiek piedāvāti 3 sižeti - jaunās Ziediņu ģimenes gaitās, strādājot ārzemēs un pēc atgriešanās Latvijā, cenšoties glābt dzimtās mājas un no jauna būvēt savu dzīvi; īpaši izraudzītas cietuma sabiedrības ikdiena izolatorā; drošības dienesta speckomandas operācija, kuras mērķis ir apcietināt kādu kiberpanku (hakeri, karoče).

Sākot lasīt, šķita, ka gaidāmi īsi stāsti un A.Puče ir bijis nežēlīgs pret lasītāju, jo katra nodaļa prasa turpinājumu, bet, kā ēzelim - burkānu, pašā interesantākajā vietā atrisinājums tiek norauts. Par laimi kļūdījos savā spriedumā, ar ceturto nodaļu mani sagaidīja atgriešanās Ziediņu dzīvē.

Viscaur grāmatai periodiski sev jautāju - kāpēc "Aitas"?
Grāmatā šis elements netika klaji apspēlēts, periodiski tika pieminētas aitas vai kas ar tām saistīts, bet tas nekā nevedināja domāt par sakritību ar nosaukumu. Tāpat stāstos - kā cietumnieki vai hakeru mednieki Rīgā tiks pie aitām? Tātad tiešais nozīmes tulkojums atkrīt.
Otrs variants - aitas kā metafora sabiedrībai, kas akli blenž ekrānos, ticot visam, ko tas midžina pretī. Ko dos, to ņems, patērētāju sabiedrībai nav raksturīga iedziļināšanās un cēloņsakarību meklējumi, gan to izdarīs kāds cits, pēc tam vēl apkopojot ērtā konspektiņā vai rakstā "10 lietas …".
Visbeidzot pieskāros arī domai par to, ka varbūt šī aita esmu es, lasītāja. Es nāku ar zināmām gaidām, izvēloties lasīt šī autora darbu, pilnīgi noteikti visi stāsti saplūdīs vienā, tas ir tikpat pašsaprotami kā fakts, ka beigas būs laimīgas. Aita seko šablonam.
Šī smalkā analīze sabruka grāmatas pēdējās lapaspusēs, kad sapratu, ka autors lasītāju vazājis aiz deguna un - viss tiešām ir aitās vārda tiešākajā nozīmē. Vismaz stāstā. Un tomēr ar piebildi, ka mēs visi tomēr esam šie pūkainie zvēriņi (Armanda Pučes skaidrojums).

Kopumā grāmata uzrakstīta ļoti saistoši: gan valodas, gan sižeta ziņā. Teikumi ļoti viegli virknējas nodaļās, valoda, lai gan brīžam paskarba, ir epizodēm atbilstoša un reālistiska. Stāstu viegli vizualizēt, prātā radot varoņu tēlus un viņu vidi. Visiem autora piedāvātajiem sižetiem piemita kopīga īpašība - ievilkt lasītāju tajā -, līdz ar to saskāros ar gaidīšanas problēmu - izlasot nodaļu par cietumu, vēlējos zināt, kas notiks tālāk, bet līdz tam jāizlasa vēl 2 nodaļas, sākot lasīt nākamo nodaļu, aizrauj tagadējais stāsts, bet līdz turpinājumam - 2 nodaļas.
Tāpat ar "+" zīmi vērtējams, ka grāmatas atrisinājums nebija pirms tam nojaušams vai paredzams, uzturot intrigu visa stāsta garumā.

Kā kritiku varu vien bilst 2 problēmas. Pirmā - es vēlējos vairāk paskaidrojumu, kas notika ar pārējiem stāsta varoņiem. No pārējiem izolatora iedzīvotājiem līdz hakerim Igoram, līdz Ziediņa brālim Valdim - kā atrisinājās viņu dzīves. Ja vēl Valda dzīvi varētu pieskaitīt pie kasīšanās, jo tēlam bija maza loma darba sākumā, tad pieprasīt pārējo varoņu turpinājumus man šķiet pamatoti. Otrā problēma, kas vairāk gan ir subjektīva, - lasīt izmeklētāju epizodes brīžam bija garlaicīgi. Šie fragmenti (ar dažu nodaļu izņēmumiem) man gāja gausi un nedaudz mocīti, varbūt problēma bija pārāk detalizētā aprakstā, varbūt tajā, ka notikumi uz priekšu virzījās pārāk lēni.

Bet kopumā, "Aitas" man patika.

Mans subjektīvais vērtējums: 9/10

trešdiena

Klāss Vāvere - Šūpuļdziesmas pieaugušajiem

Domājot, ko īsti pastāstīt par šo grāmatu, sapratu, ka "mana lieta" būs uzsākt ar to, kā pie tās tiku. Kā Klāsa Vāveres vārds (kis, kis kauns, painteresējos un nosarku par savu nezināšanu), tā arī šis "dzejoļu" (ar vai bez pēdiņām, kā jums labpatīk) krājums man bija sveši līdz pirmajai tikšanās reizei "Mansarda" izpārdošanā. Tajā ielāčoju īsi pirms slēgšanas, kad daļa grāmatu bija jau papirktas, un "1 EUR" kaudzītē uzreiz ievēroju šo plāno, balto grāmatiņu. Lai cik klišejiski tas skanētu, mūsu tikšanās bija nejaušība, jo grāmata ieintriģēja, kad, "uz dullo" šķirstot, pretī izleca Pink Floyd "The Wall". Okei. Es zinu, kas tas ir, es piepazinu vēl dažus person- un dziesm- vārdus, un galu galā tas ir 1 eiro. Kāpēc nē?

Kā teikuši tematā zinošāki cilvēki, šī grāmata ir "dzīvesstāsts caur muzikāliem piedzīvojumiem". Aiz katra dzejoļa slēpjas dziesma vai albums, kā arī stāsts par mūziķiem un nedaudz par pašu K.Vāveri. Katra nodaļa papildināta ar melnbaltām fotogrāfijām - burtnīcu lapām, daudzstāvenēm, avīžu izgriezumiem utt. Manuprāt, šarmanti ir arī autora komentāri pēc katra no dzejoļiem - par atsaucēm uz konkrētu dziesmu vai albumu tajā, par notikumiem, par savu pieredzi vai pirmo randiņu ar konkrēto skaņdarbu.

Kopumā par "Šūpuļdziesmām pieaugušajiem" man ir dalīts viedoklis. No vienas puses, man ļoti patika. Daļa dzejoļu radīja patīkamas noskaņas un ļāva iztēlei veidot skaistu stāstu par dziesmu. Kā jau teicu, liels pluss bija autora komentāri, kas palīdzēja uztvert arī man nepazīstamo un veicināja saiknes rašanos starp autoru un lasītāju. Tāpat brīžos, kad bez palīdzības sapratu kas šeit domāts - deguns gaisā - sajutos kā mūzikas gurmāne, īsta pazinēja. No otras puses, es dzeju apriju. Varbūt arī tas ir labi un norāda uz K.Vāveres meistarību, bet man nepatika, ka tā, jo izpalika patīkama pēcgarša. Dažbrīd arī šķita, ka atsauču vienā dzejolī ir par daudz, kas radīja lēkāšanu no viena pie otra.

Lai nu kā, pacietīgākam lasītājam ieteiktu šo grāmatu lasīt lēnāk un baudpilnāk, ne tikai lasot, bet arī noklausoties autora piedāvātos skaņdarbus. Steidzīgajiem - labāk nē.

Mans subjektīvais vērtējums: 7/10

ceturtdiena

Anšlavs Eglītis "Vai te var dabūt alu?"

Anšlava Eglīša "Vai te var dabūt alu?" ir grāmata, kas pie manis atceļoja no lielā grāmatplaukta laukos. Tētis man to iedeva pirms apmēram 5 vai 6 gadiem un teica: ,,Izlasi. Tev patiks."
Līdz šim dažādu apstākļu dēļ (visvairāk jau jaunu grāmatu iegādes) pie tās nebiju pieķērusies. Tikpat neizskaidrojamu iemeslu dēļ šoziem tomēr tā atceļoja manās rokās.

Grāmata vēsta par kādu trimdas latvieti Orestu, kas divpadsimt gadus pēc Otrā pasaules kara, nolemj kļūt par Rietumu iesūtītu spiegu PSRS sagrābtajā dzimtenē. Kā
pēc? Mīlestība. Agri romāna gaitā atklājas, ka Orests ir romantiķis, kas atmiņu un iztēles radītu jūtu dēļ ir gatavs izciest dažādas neērtības. Tomēr laika gaitā atklājas, ka pūles bijušas veltas - ilgas atkal satikt sievu un meitu un atgriezties drošībā nepiepildās.

Lai gan parasti neietilpstu spiegu grāmatu auditorijā, šī grāmata man patika. Stāsts, kaut arī ar dažām pārāk ilgi vilktām epizodēm, kurās domāju "nu, ķeries pie lietas taču!", kopumā aizrāva un nekļuva par garu. Nobeiguma daļa gan bija holivudiska un grūti iedomājama realitātē, bet varbūt es neko nesaprotu un tā tas varēja būt. Jāatzīst, ka vēlējos atrisinājumu arī tam, kas notika pēc Oresta un Mairas nosēšanās Stokholmā.

Viscaur darbam man patika, kā bija veidots Mairas tēls. Lai gan vairāk romāna darbībā viņa iesaistījās tuvāk darba noslēgumam, cauri viņai dotajiem brīžiem man radās daudzpusīgas personības tēls, jau no pirmajām tikšanās reizēm šķita, ka meitene ko slēpj. Godīgi sakot, brīžiem viņa likās piemērotāka spiega lomai kā romāna centrā esošais Orests.

Par galveno tēlu īsti nevaru teikt ne ļoti cildinošus, ne peļošus vārdus. Viņš tur vienkārši bija. Brīžiem es apbrīnoju viņa viltību, citkārt Orests likās bremzēts un neuzmanīgs. Anšlavam Eglītim, šķiet, Orests ļoti simpatizēja, jo atsevišķos fragmentos liekas, ka viņš paliek neatklāts un dzīvs tikai veiksmes dēļ.

Žēl, ka autors nolēma Sergeju novākt no spēles lauciņa gandrīz uzreiz pēc viņa ierašanās. Spiegs bija attapīgs un kolorīts citu savstarpēji līdzīgāko vidū (piemēram, visu trīs sargu čekas slēpnī, kas aktīvi piedalījās stāstā līdz pat romāna beigām). Arī stāsta attīstībā Sergejam ne brīdi netika īpaša loma, tāpēc neizpratu, kāpēc vispār šis tēls tika dots, ja šķietami ar to neko negribēja darīt.

Tomēr jāpiebilst, ka veiksmīgi un ļoti dzīvi attēlotas Rīgas ieliņas, pa kurām galvā gāju kopā ar Orestu, krogs, Latvijas lauku mazpilsētu un dabas ainiņas, dialogi ar vienkāršajiem cilvēkiem. Kaut gan gaužām neromantiski, man patika, kā atrisinājās Selitas un Oresta stāsts. Tā tam bija jābūt, domājot racionāli.


Mans subjektīvais vērtējums: 8/10