piektdiena

Armands Puče - Aitas

Armanda Pučes "Aitu" viedokli sevī marinēju jau dažas dienas, jo par spīti autora veiklajam rakstības stilam un visnotaļ savdabīgajam stāstam man ir grūti atrast īstos vārdus, lai radītu kaut vai plānu tam, ko vēlos teikt.

Kā ik vakaru mani vecāki (ar saviem lopiņiem kājgalī) atpūšoties skatījās televizoru. Tā kā tuvojās tēta dzimšanas diena, dāvanas jautājums jau dažas dienas dzina ģimenes locekļus zināmā nervu spriedzītē. Nedāvinās jau šampūnu, vai zin. Tam ir Ziemassvētki.
Lai nu kā, šeku reku īsti decembriskā manierē ekrānā parādījās "Zvaigzne ABC" reklāma, ar Freda patīkamo balss tembru ziņojot par grāmatnīcas svētku loterejām un izdevīgajām cenām. Kad zilajā gaismā iemirdzējās Armanda Pučes grāmata "Aitas", tētis teica - "Šī varētu būt sakarīga". Un tā, lūk, patinam filmu 2 mēnešus uz priekšu - šī dzimšanas dienas grāmata nokļūst manās rokās.

A.Pučes "Aitas" piedāvā 3 it kā nesaistītus stāstus, kas ik pa nodaļai risina varoņu gaitas. Lasītājam vienlaikus tiek piedāvāti 3 sižeti - jaunās Ziediņu ģimenes gaitās, strādājot ārzemēs un pēc atgriešanās Latvijā, cenšoties glābt dzimtās mājas un no jauna būvēt savu dzīvi; īpaši izraudzītas cietuma sabiedrības ikdiena izolatorā; drošības dienesta speckomandas operācija, kuras mērķis ir apcietināt kādu kiberpanku (hakeri, karoče).

Sākot lasīt, šķita, ka gaidāmi īsi stāsti un A.Puče ir bijis nežēlīgs pret lasītāju, jo katra nodaļa prasa turpinājumu, bet, kā ēzelim - burkānu, pašā interesantākajā vietā atrisinājums tiek norauts. Par laimi kļūdījos savā spriedumā, ar ceturto nodaļu mani sagaidīja atgriešanās Ziediņu dzīvē.

Viscaur grāmatai periodiski sev jautāju - kāpēc "Aitas"?
Grāmatā šis elements netika klaji apspēlēts, periodiski tika pieminētas aitas vai kas ar tām saistīts, bet tas nekā nevedināja domāt par sakritību ar nosaukumu. Tāpat stāstos - kā cietumnieki vai hakeru mednieki Rīgā tiks pie aitām? Tātad tiešais nozīmes tulkojums atkrīt.
Otrs variants - aitas kā metafora sabiedrībai, kas akli blenž ekrānos, ticot visam, ko tas midžina pretī. Ko dos, to ņems, patērētāju sabiedrībai nav raksturīga iedziļināšanās un cēloņsakarību meklējumi, gan to izdarīs kāds cits, pēc tam vēl apkopojot ērtā konspektiņā vai rakstā "10 lietas …".
Visbeidzot pieskāros arī domai par to, ka varbūt šī aita esmu es, lasītāja. Es nāku ar zināmām gaidām, izvēloties lasīt šī autora darbu, pilnīgi noteikti visi stāsti saplūdīs vienā, tas ir tikpat pašsaprotami kā fakts, ka beigas būs laimīgas. Aita seko šablonam.
Šī smalkā analīze sabruka grāmatas pēdējās lapaspusēs, kad sapratu, ka autors lasītāju vazājis aiz deguna un - viss tiešām ir aitās vārda tiešākajā nozīmē. Vismaz stāstā. Un tomēr ar piebildi, ka mēs visi tomēr esam šie pūkainie zvēriņi (Armanda Pučes skaidrojums).

Kopumā grāmata uzrakstīta ļoti saistoši: gan valodas, gan sižeta ziņā. Teikumi ļoti viegli virknējas nodaļās, valoda, lai gan brīžam paskarba, ir epizodēm atbilstoša un reālistiska. Stāstu viegli vizualizēt, prātā radot varoņu tēlus un viņu vidi. Visiem autora piedāvātajiem sižetiem piemita kopīga īpašība - ievilkt lasītāju tajā -, līdz ar to saskāros ar gaidīšanas problēmu - izlasot nodaļu par cietumu, vēlējos zināt, kas notiks tālāk, bet līdz tam jāizlasa vēl 2 nodaļas, sākot lasīt nākamo nodaļu, aizrauj tagadējais stāsts, bet līdz turpinājumam - 2 nodaļas.
Tāpat ar "+" zīmi vērtējams, ka grāmatas atrisinājums nebija pirms tam nojaušams vai paredzams, uzturot intrigu visa stāsta garumā.

Kā kritiku varu vien bilst 2 problēmas. Pirmā - es vēlējos vairāk paskaidrojumu, kas notika ar pārējiem stāsta varoņiem. No pārējiem izolatora iedzīvotājiem līdz hakerim Igoram, līdz Ziediņa brālim Valdim - kā atrisinājās viņu dzīves. Ja vēl Valda dzīvi varētu pieskaitīt pie kasīšanās, jo tēlam bija maza loma darba sākumā, tad pieprasīt pārējo varoņu turpinājumus man šķiet pamatoti. Otrā problēma, kas vairāk gan ir subjektīva, - lasīt izmeklētāju epizodes brīžam bija garlaicīgi. Šie fragmenti (ar dažu nodaļu izņēmumiem) man gāja gausi un nedaudz mocīti, varbūt problēma bija pārāk detalizētā aprakstā, varbūt tajā, ka notikumi uz priekšu virzījās pārāk lēni.

Bet kopumā, "Aitas" man patika.

Mans subjektīvais vērtējums: 9/10