Ja Viļa Kasima "Lielo pasauli" man lūgtu aprakstīt vienā emocijā, es to darītu, kā mazs, noguris bērns spītējas - apsēžoties uz zemes un bļaujot, ka nezinu. Jo es tiešām nezinu, vai vaina ir manī, vai problēma ir grāmatā.Grāmata ir par nometni, ko tās dalībnieki sauc par "Lielās pasaules", tā teikt, sēklu. Šai Salacas ieloka pļaviņā sapulcējies bariņš jauniešu (pamatā), kas jaunības maksimālismā kaldina plānus par jaunas - dižākas un brīvākas - Latvijas celšanu. Noslēgumā sausais atlikums čiks vien ir.
Godīgi sakot (un rupji arī), grāmata bija pasūdīga. Stāsts par neko - nometnieki runāja par kaut kā darīšanu, sastrīdējās, apnarkojās, nonāca pie jaunas atklāsmes un sāka visu no jauna.
Autors grāmatu sauc par satīru, smiešanos par hiperbolizētiem latviešu stereotipiem no "pie visa vainīgi krievi" līdz lauku Antiņam, kas nevar vārdu pār lūpu pārspļaut, un tomēr...
1) vai tiešām ar latviešiem ir tik slikti?
Stāstā trūka mērķtiecības, pirmkārt, kaut viena varoņa raksturā. Autors bija izvēlējies tikai negatīvos latviešu stereotipus, turklāt visai vienveidīgus - vairāk vai mazāk visi varoņi bija nevarīgi, neizlēmīgi bezmugurkaulnieki, kas pie grūtībām izvēlas atkāpties. Ja kāds no varoņiem uz brīdi ienesa cerību par lietu virzību, tad tikpat ātri tā tika nokauta, jo viņš aizgāja, viņš padevās, viņš...nu, jūs sapratāt. Un atkal notiek sēnes vai zāle, un tagad gan "mēs zinām, kā ir pareizāk".
Beigu beigās, autors man radīja iespaidu, ka pats pieder vienam no latviešu stereotipiem - "cik mums viss un visi ir slikti, slinki/ utt. utjp." tipāžam.
Domājot par grāmatas varoņiem, neizdalās galvenais tēls, jo tāda, manuprāt, nebija (lai arī anotācijā Dāvis un Armands tiek piedāvāti kā galvenie tēli). Par spīti nometnes nosaukumam tās dalībnieku pasaulītes bija tik mazas, ka nespēja veidot ne vienotu kopskatu par to, kā celt šo jauno pasauli, ne apzināt tai nepieciešamo. Gandrīz katram varonim bija sava nodaļa vai divas, kurās teikt, kas sakāms, un tas arī viss - neviens nekļūst svarīgāks par citu.
Otrkārt, tīšuma trūka risinot sižeta gaitu. Ko tieši V.Kasims grib pateikt ar šo stāstu? Cik šķidrs tas bija sākumā, tikpat šķidrs arī tas beidzās. Ja neskaita pārcelšanos no nometnes uz jaunceltni, nometnieki neko manāmu īsti nepaveica, lasītājam atlika vien sekot līdzi centieniem iemācīties upes valodu, vīziju atveidojumiem, bailēm no "apziņas parazītiem" un citām muļķībām.
Papildus mieles radīja arī uzspīlētā apreibināšanās atzīšana. Pat ņemot vērā, ka jauniešiem bija jāslavē sēnes kā ceļš jaunu apziņas horizontu sasniegšanai, epizodes bija negaršīgas, jūtami izdomātas un no realitātes attālinātas.
2) vai tiešām jāatņem jebkāda telpa domai?
Tā kā varoņi un to problēmas tika pasniegtas ar bomi pa pieri stilā, man pazuda vēlme saredzēt vēstījuma slāņus (ja tādi bija). Grāmata pārtapa konveijerā, kur autors saka un es uztveru, kā ir, bez pārdomām un paralēļu vilkšanas starp savu pieredzi un lasīto. Es nejūtos vainīga, ka šādi lasīju "Lielo pasauli", jo, pat tuvojoties grāmatas beigām, neredzēju iemeslu iedziļināties - nebija kur.
Protams, nevar jau teikt, ka viss bija slikti. Grāmatas valoda bija viegli lasāma, darbs ātri gāja uz priekšu. Man patika Armandam un Dāvim piešķirtie akcenti, kas viņus izšķīra no citiem tēliem un piešķīra stāstam odziņu.
Un tomēr, neveiksmīga tā pasmiešanās izdevusies.
Mans subjektīvais vērtējums: 4/10