Skaudri. Un tikai ar acs stūrīti nojaušami.Andras Manfeldes "Zemnīcas bērni" ir atmiņu stāstu krājums par Kristapa un Annas Manfeldu, viņas vecvecāku, ģimenes gaitām Omskā. Uz Sibīriju viņi tika deportēti 1949.gada 25.marta rītā, aiz sevis atstājot mājas, ģimenes locekļus un dzimteni. Septiņi gadi svešumā nebūt nebija viegli, ik diena bija cīņa ar, pret un par dzīvi, un tomēr A.Manfelde nepadara šo grāmatu par gaudu dziesmu - no tās staro cerība.
Ironiskā kārtā šis ir pirmais A.Manfeldes darbs, kuru nemocīju. Lai gan iepriekš lasītās "Virsnieku sievas", "Adata" un "Dzimtenīte" no pirmā acu uzmetiena likās saistošākas, tieši ar "Zemnīcas bērniem" A.Manfelde mani ir nopirkusi. Un ne velti - grāmata tika nominēta Latvijas Literatūras gada balvai.
"Zemnīcas bērni" sadalīti nelielās nodaļās, katrai atmiņai veltot savu. Kas man šķita ļoti simpātiski, stāstītājs nav tikai viens, respektīvi - lasāms, kā dzīvi svešumā un dzimtenes alkas izjuta kā bērni, tā viņu vecāki. Fragmentāri A.Manfelde gan atgādina par sevi, iekļaujot iztēles ainiņas un savas pārdomas, bet tas nepadara grāmatu saraustītu, tieši pretēji - sajūtas kļūst aptverošas.
Runājot par vispusīgumu, varu vien izteikt komplimentus autorei par spēju attēlot bērnības gaišumu arī tik neapskaužamā situācijā, kāda tā bija Manfeldu bērniem. Caur Andras Manfeldes acīm es priecājos par Lidijas kleitu un kopā ar Irēnu dusmojos par glītrakstīšanu, es biju klāt Andrīša nāvei, sajutu Maldas pārsisto pierīti un ar Kārli apmaldījos kukurūzas laukā.
Vienlaikus es jutu arī Annas smeldzi un Kristapa dusmas. Tieši viņu sāpes mani atgrieza nežēlīgajā realitātē - dzīve Sibīrijā nebija medusmaize. Šķiet, vairāk par aukstumu un pazemojumiem sāp atņemtā dzīve tēva mājās.
Lieki piebilst, ka sejā iezagās smaids, kad nonācu pie lapaspuses, kurā Manfeldi atgriežas mājās, Latvijā.
Šis darbs neaprobežojas ar Manfeldes dzimtas vēsturi, tikpat labi tā varētu būt Kārkliņu, Liepiņu vai Saknīšu ģimenes vēsture. "Zemnīcas bērni" ir stāsts par mums, latviešiem, kopumā. Latviešiem kā sīkstu, es pat teiktu cīnītāju tautu, ko gluži kā nezāles - tik viegli neizravēt.
Mans subjektīvais vērtējums: 10/10