Gadsimtā, kad vārda brīvība sasniegusi savu zenītu, līdz ar to katrs bez sekām var teikt visu, kas uz mēles gala, grāmata par netradicionāli orientētu puisi nav nekas jauns. Un tomēr temats vēl joprojām ir jūtīgs vairumā pasaules, tāpēc, pat nejauši aizvainojot kādu, viena grāmata var pārtraukt rakstnieka karjeru.Grāmata "Jātiek vaļā no Edija" sacēla zināmu troksni literatūras aprindās. Tas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts par apjukušu un sabiedrības nepieņemtu zēnu. Edijs dzīvo kādā Francijas mazpilsētā un kopš sevi atceras ir cietis no fiziskas un emocionālas vardarbības. Kā ģimenē, tā skolā un apkārtnē neviens nesaprot Ediju, jo viņš, esot vīrietis, neatbilst "īsta veča" paraugam. Stāsta gaitā Edijs cīnās ar sevi un sabiedrību par vietu zem saules, līdz iemācās pieņemt sevi tādu, kāds viņš ir.
Jāatzīst, ka "Jātiek vaļā no Edija" mani neatstāja vienaldzīgu, bet ne tik daudz homofobijas, kā kopējā skarbuma dēļ. No lamām līdz spļāvieniem, līdz dunkām, līdz vienaldzībai, līdz materiālam un garīgam trūkumam, līdz pelēcīgām, noplukušām ielām un mājām, līdz alkoholismam, līdz garlaicībai ikdienā, līdz... - vārds "pediņš" šajā kaujā bija maza vienība. Grāmatas kopējais fons bija drūms jau saknē. Autors ļoti spilgti un detalizēti situācijai atbilstošā raupjumā apraksta gan vidējo ciema iedzīvotāju, gan vidi, gan to, kā norisinās attiecības starp ciematniekiem. Stāstam attīstoties, vulgārās sarunas un darbības ļoti dabiski manā prātā veidoja bildi pie skaņas.
Tomēr mani uztrauc fakts, ka grāmata tika pieteikta, kā "zēna nežēlīgā dzīve, esot netradicionāli orientētam". Edijs, piedodiet man par cinismu, netika apsmiets orientācijas dēļ. Kaut arī sievišķības iedīgļi bija manāmi jau no paša sākuma, to, ka viņš ir gejs, zēns apzinājās diez gan vēlu. Manuprāt, viņu apsmēja, jo Edijs bija neaizsargātākais no sprukstiņiem. Tas, vai viņš bija vai nebija sprukstiņš, protams, neattaisno jebkāda veida vardarbību, bet fakts paliek fakts. Pareizie apstākļi, pareizais cilvēks.
Bet mobings nav diez ko oriģināls temats, tādēļ tiek pievilkta klāt šī homofobijas tematika (kas ir nedaudz īpašāk kā vienkārša pusaudža apsmiešana).
Fuj, cik rupji pateicu. Bet godīgi sakot.
Un tomēr, par spīti visam es neteiktu, ka šo darbu bija grūti vai garlaicīgi lasīt. Jā, beigas bija paredzamas, jā, galvenais varonis neiemantoja manas simpātijas, bet autors un viņam piemītošais tiešums gan. Kā jau minēju dažas rindas augstāk, man ļoti patika, ka šajā stāstā lietas sauca to īstajos vārdos, neizpušķojot un neapkruzuļojot katru sīkumu. Tāpat man patika, ka cilvēku dzīves vairāk vai mazāk nostājās tādās pozīcijās, kādās tām bija jānostājas, jeb katrs saņēma to, ko bija pelnījis.
Lai nu kā, es palieku ar 2 atziņām:
1) Labprāt izlasītu vēl kādu Eduāra Luī darbu;
2) Brīnos, kā francūži nav putās, jo ar Eduāra Luī "Jātiek vaļā no Edija" romantizētā Francija viennozīmīgi iegūst darvas pilienu lavandu laukiem un akordeonu balādēm pildītajā medus mucā.
Mans subjektīvais vērtējums: 7/10