ceturtdiena

Anšlavs Eglītis "Vai te var dabūt alu?"

Anšlava Eglīša "Vai te var dabūt alu?" ir grāmata, kas pie manis atceļoja no lielā grāmatplaukta laukos. Tētis man to iedeva pirms apmēram 5 vai 6 gadiem un teica: ,,Izlasi. Tev patiks."
Līdz šim dažādu apstākļu dēļ (visvairāk jau jaunu grāmatu iegādes) pie tās nebiju pieķērusies. Tikpat neizskaidrojamu iemeslu dēļ šoziem tomēr tā atceļoja manās rokās.

Grāmata vēsta par kādu trimdas latvieti Orestu, kas divpadsimt gadus pēc Otrā pasaules kara, nolemj kļūt par Rietumu iesūtītu spiegu PSRS sagrābtajā dzimtenē. Kā
pēc? Mīlestība. Agri romāna gaitā atklājas, ka Orests ir romantiķis, kas atmiņu un iztēles radītu jūtu dēļ ir gatavs izciest dažādas neērtības. Tomēr laika gaitā atklājas, ka pūles bijušas veltas - ilgas atkal satikt sievu un meitu un atgriezties drošībā nepiepildās.

Lai gan parasti neietilpstu spiegu grāmatu auditorijā, šī grāmata man patika. Stāsts, kaut arī ar dažām pārāk ilgi vilktām epizodēm, kurās domāju "nu, ķeries pie lietas taču!", kopumā aizrāva un nekļuva par garu. Nobeiguma daļa gan bija holivudiska un grūti iedomājama realitātē, bet varbūt es neko nesaprotu un tā tas varēja būt. Jāatzīst, ka vēlējos atrisinājumu arī tam, kas notika pēc Oresta un Mairas nosēšanās Stokholmā.

Viscaur darbam man patika, kā bija veidots Mairas tēls. Lai gan vairāk romāna darbībā viņa iesaistījās tuvāk darba noslēgumam, cauri viņai dotajiem brīžiem man radās daudzpusīgas personības tēls, jau no pirmajām tikšanās reizēm šķita, ka meitene ko slēpj. Godīgi sakot, brīžiem viņa likās piemērotāka spiega lomai kā romāna centrā esošais Orests.

Par galveno tēlu īsti nevaru teikt ne ļoti cildinošus, ne peļošus vārdus. Viņš tur vienkārši bija. Brīžiem es apbrīnoju viņa viltību, citkārt Orests likās bremzēts un neuzmanīgs. Anšlavam Eglītim, šķiet, Orests ļoti simpatizēja, jo atsevišķos fragmentos liekas, ka viņš paliek neatklāts un dzīvs tikai veiksmes dēļ.

Žēl, ka autors nolēma Sergeju novākt no spēles lauciņa gandrīz uzreiz pēc viņa ierašanās. Spiegs bija attapīgs un kolorīts citu savstarpēji līdzīgāko vidū (piemēram, visu trīs sargu čekas slēpnī, kas aktīvi piedalījās stāstā līdz pat romāna beigām). Arī stāsta attīstībā Sergejam ne brīdi netika īpaša loma, tāpēc neizpratu, kāpēc vispār šis tēls tika dots, ja šķietami ar to neko negribēja darīt.

Tomēr jāpiebilst, ka veiksmīgi un ļoti dzīvi attēlotas Rīgas ieliņas, pa kurām galvā gāju kopā ar Orestu, krogs, Latvijas lauku mazpilsētu un dabas ainiņas, dialogi ar vienkāršajiem cilvēkiem. Kaut gan gaužām neromantiski, man patika, kā atrisinājās Selitas un Oresta stāsts. Tā tam bija jābūt, domājot racionāli.


Mans subjektīvais vērtējums: 8/10